Annas balss

Mani sauc Anna Lucia, bet visi mani dēvē par Annu. Cik man gadu? Esmu 90 gadus jauna.

Es dzīvoju turpat, kur piedzimu: Reggio Emilia. Man bija brīnišķīga bērnība, lai gan atmiņās par to karš vienmēr ir klātesošs. Mātei katru dienu bija jācep maize, jo pēc kulšanas sargi savāca kviešus, atstājot mums katram tikai pāris unču. Tāpēc mums bija ļoti jāuzmanās, lai nekas neietu zudumā. Tie bija gadi, kuros pārpilnība nebija iedomājama, taču badu mēs nekad necietām.

Manās atmiņās māte Olga, kuru mēs visi saucām par Stellu, bieži rosījās virtuvē, gatavojot tagliatelle, cappelletti... Atceros, kā viņa mīcīja mīklu un mācīja man to izrullēt. Desmitarpus gadus vecai meitenei galds bija par augstu, tāpēc man ik reizi bija jākāpj uz ķeblīša. Viņa mazgāja traukus, bet brāļa pienākums bija tos noslaucīt. Tā kā biju jaunākā, man uzticēja galda piederumus un visu, kas nevarēja saplīst. Pirms daudziem gadiem vakarā, kad svētā Lūcija piepilda bērnu zeķes ar saldumiem un konfektēm, man negribējās palīdzēt. Neklausījos arī mātes brīdinājumos: “Zini, svētā Lūcija tevi vēro!” Nākamajā rītā pamodos pirms Luidži un aizskrēju pie zeķes, kuru iepriekšējā vakarā biju atstājusi svētajai Lūcijai. Taču man par lielu pārsteigumu tā bija tukša. Tā kā brāļa zeķe bija tādā pašā krāsā un no tāda paša auduma, es nolēmu tās samainīt, kamēr visi vēl gulēja. Tomēr nepamanīju, ka Luidži zeķe bija daudz garāka par manējo! Mani uzreiz pieķēra, taču par to nesodīja. Mēs sadalījām saldumus, ko brālis bija saņēmis. Protams, Luidži par to nebija priecīgs.

Gadiem ejot, kad man jau bija pašai savi bērni, dienā pirms svētās Lūcijas dienas pēc tradīcijas gatavojām pildījumu tortelli, ko mēdzām gatavot Ziemassvētkiem. Vārījām kastaņus un gatavojām ievārījumu, pievienojot rīvētu citrona miziņu, gaišās rozīnes, šokolādi un vēlāk pat kafiju. Katls bija tik liels, ka to nevarēja ielikt ledusskapī, tāpēc atstājām to atdzist uz balkona. Kad manas meitas palika vienas, viņas ar karotēm izgāja aukstumā, lai mazliet panašķotos. Viņas domāja, ka es nekad nepamanīšu, taču es vienmēr zināju. Arī tāpēc gatavoju tik lielu daudzumu.

Mums ir daudz ģimenes recepšu, piemēram, pasta rasa , ko gatavo vienu dienu iepriekš, un “tagliatelle kūka”, ko mana meita sauc par “sviesta koncentrātu”. Mana vecmāmiņa ļoti mīlēja zuppa di pane — zupu no sakaltušas maizes. Bērnībā bieži dzirdēju, kā viņa saka manai mātei: “Stella, man neko negatavo. Es sev gatavoju panèda.” Un es skrēju augšā, jo zināju, ka vienmēr kāda porcija būs arī man. Starp visiem mūsu ģimenes tradicionālajiem ēdieniem ir viens, kas par mums pasaka īpaši daudz. Tā ir manas mātes recepte — cepti gnocco mīklas pīrādziņi ar dārza mangolda pildījumu. Kāpēc cepti eļļā? Jo visi zina, ka eļļā cepts ēdiens ir daudz garšīgāks. Šo ēdienu viņa sauca par erbazzoncini, un pasaulē nav neviena cilvēka, kam tas negaršotu.

Manas meitas tos joprojām gatavo saviem bērniem, jo ģimenes recepšu nodošana nākamajām paaudzēm ir kā atgriešanās atmiņās, saudzīgi glabājot mūsu māšu vārdus, lai tos nekad neaizmirstu. Tāpēc pirms dažiem Ziemassvētkiem nolēmu šīs receptes pierakstīt un uzdāvināt saviem mazbērniem. Un apsveikuma kartītē es ierakstīju:

Ja tava gaume nekad nemainīsies, es vēlētos, lai tev būtu manas receptes.
Lai prieks gatavot!
Ar mīlestību,
vecmāmiņa Anna

Annas receptes: erbazzoncini fritti (eļļā cepti erbazzoncini)

Sastāvdaļas

Gnocco pīrādziņu mīklai
1 kg miltu
4 tējkarotes sāls
5-6 ēdamkarotes olīveļļas
½ litra piena

Erbazzoncini pagatavošanai
1 kg mangolda vai spinātu
3-4 ēdamkarotes olīveļļas
150 g Parmigiano Reggiano siera
Sasmalcināti pētersīļi un ķiploki
Sāls

Pagatavošana

Gnocco pīrādziņu mīklai
Samīci visas sastāvdaļas kopā un atstāj mīklu atpūsties vienu stundu.

Erbazzoncini pagatavošanai
Strauji apcep mangoldu un spinātus un smalki sakapā tos kopā. Cep tos pannā eļļā 10 minūtes. Noņem no uguns, pievieno pētersīļus un sieru, kā arī sāli pēc garšas.
No izrullētās mīklas, kas nedrīkst būt pārāk plāna, veido tortelli, rūpīgi aizspiežot visas malas un saspiežot tos vidū. Cep pa dažiem erbazzoncini vienlaikus lielā eļļas daudzumā.

Autori:
Teksts: Carlotta Fiore
Foto: Diego Rosselli